Keitinpiirai
| Keitinpiirai | |
|---|---|
| | |
| Kanzalline syömine | |
| karjalaine, vepsäläine | |
| Alguperämua |
|
| Einehet | |
| Piäeinehet | nižujauho, jäiččy, kannates, sliuhkat, vezi, zuaharipesku, suolu, syväin, siemenvoi. |
| Mahtonalazet | ruisjauho |
Keitinpiirai (vienankarjalakse keitinpiirua, lyydikse keitinpiirag, veps. pirg vävyle, ven. пряженец, "пирог для зятя") on perindölline karjalaine da vepsäläine pastos. Se on nižujauhos luajittu, hoikkazekse ajeltu, syväimel täytetty, riehtiläl siemenvois keitelty piirai.
Pastandu
On mondu keitinpiiruan tahtahan luajindutabua. Etnogruaffu Roza Nikol'skaja enzimäzen luajindutavan einehis mainiččou nižujauhon, jäičän, kannateksen, sliuhkat, zuaharipeskun, vien da suolat[1].
Keitinpiirualoin pastajes pidäy sevoittua sitkei tahtas, paloitella se pienikse kakkaroikse, ajella kakkarat hoikkazikse kuorikse. Panna yhtele puolele syväindy, yhtistiä reunat da leikata net pyöriekse bl'uudečkal. Keitelläh piiruat riehtiläl vois libo siemenvois mollembis puolis. Pannah pastetut piiruat puarakkai ristakkai.
Keitinpiirualoin syväimekse otetah suoluvies keitettyy riissuu, maijos keitettyy brossukuaššua, talkunua, ruahtuo libo zuaharipeskuu.
Kuori keitinpiiruah niškou pidäy ajella moine hoikkaine, konzu puhut sih, ku se stolan piälpäi yläh nouzis.
Perindöt
Karjalazet da vepsäläzet puaksuh pastettih dai pastetah keitinpiirualoi. Keitipiirualoil vastattih kodžii libo vävyy, niilöi pastettih koin salvajile, konzu salvos oli valmis[2].
Sananpolvet
- Hyvä on briha pagizii, a keitinpiirai radžizii.
Kirjalližus
- Народы Карелии : историко-этнографические очерки. — Петрозаводск: Периодика, 2019. — 752 с.
- Kuni jalgu kapsau, sini suu n'apsau (karjalankieline kalenduaru vuvvekse 2009). — Petroskoi: Verso, 2008.
- Кольчурина, С. Н. Вкусная Карелия : путевые заметки коми-пермячки о карельской кухне. — Петрозаводск: Кольчурина С. Н., 2023. — 255 с. — ISBN 978-5-6043948-4-7.
- Никольская Р.Ф. Пироги для зятя // Карельская кухня. — Петрозаводск: Карелия, 1989. — С. 86—88. — 175 с.
Huomavukset
- ↑ Никольская, 1989.
- ↑ Клементьев Е.И. Карелы: Историко-этнографический очерк. — Петрозаводск: Периодика, 2008. — 256 с.